Pārdomas

daba cenšas
pūlas pelēkās noskalot krāsas
valsi peļķēs dejo lietus lāses
pumpuri šķiļas, lūdzas lai paskatos
- uz ko?
uz to pavasara deju nerātno

es atveru logu
ļauju nemieram aizlidot
atdodos dabai
lai tā var manī iesakņot

ieskrien vējš matos
sapinas čukstos savos
kā palaidnis zēns
sāk tur spēlēties
gribas izkliegt lai spēli
savu tas nepārtrauc
lai palīdz paklāju noaust
līdz debesīm ziedošo

baidos tikai, ka varu nepaspēt
varu kaut ko nokavēt
it kā viss vietās savās
it kā viss līdzsvarā
gan raudu
gan smaidu
gan sargāju dabu sevī iesakņoto
un jūtu ko domā tur augšā
kaija ieraugot krastu savu smilšaino

nekas taču nezudīs
nekas nebeigsies
arī nākošgad nāks pavasaris
manī atvērsies
pasmaidīs pretī
nonesīs zvaigzni no debesīm kāroto