Sen zināms stāsts.

Samtainas rožlapas trīsuļo kristāla gaisā-
Tie pusceļā palikušie pieskārieni un glāsti.
Mākoņi debesīs kvēli asiņaini plaisā-
Jau atkal atskan šie sen zināmie stāsti.
Kentaurs un Nāra...-
Es dzīvoju uz melu planētas,
Bet Tu uz patiesības zemes-
Te smeldze virpuļo virs Tava auguma,
Mans skatiens akli pazūd griestos-
Mēs esam divas stihijas,
Mēs esam divas liesmas-
Tu rožu sārtā kaislīgā,
Es uguns mēmā dziesma.
Stingst blāva blāzma pusvārdā,
Kāds dziestošs apklusināts smaids,
Tu stāvi manā klusumā,
Pret mani pašu pavērsies mans naids.
Viz rožlapas starp mūsu nepateiktiem vārdiem
Ar elpas vieglumu un pieskārieniem sārtiem,
Tev klusums aptinies ap sastingušām kājām
Un lūpas pusvirus kā slāpstošas pēc glāstiem,
Man rokas apstājušās neziņā
Starp neprātīgu kaislību un prātu,
Ir saule uzlēkusi vakarā,
Lai tūlīt atkal lejā kāptu,
Tu - nāra, lietusgāzēs krastā nākusi,
Es - kentaurs, iznācis no elles aizas.
Jau vēji klintis žāvēt sākuši,
Jau zemē iegriezušās plaisas,
Tev roka manā rokā paslēpta,
Mēs izmisuma tiltu savā vidū ceļam-
Šī kaislība ir nebūtībai nolemta,
Un glāsti - aizmirstības vējam.