Amnēzija.

Tu pārkāp robežas,
Un tas ir aizraujoši,
Tu pārkāp vēl-
Un tev nav žēl,
Līdz kāda neredzama roka
Tev galvu pagriež atpakaļ,
Un spogulī tu redzi sevi-
Tur atbaidoši drausmīgs tēls...
Tu bēdz no redzētā,
Tu grimsti sevī
Un ietin nemaņā
Arvien uz leju
It visu ceļu,
Ko gāji pirms
Vēl ieraudzīji sevi,
Pirms galvu pagriezi
No mākoņiem uz zemi,
Pirms pamodies
No apsēstības miega,
Lai iemigtu
Un nepieceltos vairs,
Līdz nebūs dzisis
Vārgai sirdsapziņai tavai
Pēdējais izmisīgais vaids.
...
Tad pamodies
Ar amnēzijas sirdi,
Ar dvēseli
Kā atkritumu maiss,
Nekas vairs nelikās tev smirdīgs,
Nekas vairs nelikās tev baiss-
Tu biji spēks
Un pārpilnība biji
(Vien dvēsele
Tev atkritumu maiss)-
Bij mainījusies dzirde,
Bij izmainījies gaiss,
Tu visur biji pirmais
Un nepārspējamais...
Tik stūrī kādā dziļā
Vēl klusi pukstēt lēni beidz
Kāds sarkans kamols,
Ko tavi pirksti
Apklusināt steidz.