gandrīz par mīlu

kā brūni domugraudi,
kā kokos patvērušies prieki.
ik zara plaukstā
mazi pumpuriņi pavasari cer.

vēl lietus
sala graudus krusā
pāri ziemas vējiem
siltā loga rūti ber.

bet putnulēni
ik retos saules starus
saules pusē
mājas sienā ieķērušies tver.

ir nedaudz pielijušas domas
un acu aizsprostos pa retam
sapņu lāsēs zaigo dusmas.
tās retām straumēm
ziemas grūtsirdību vaigos vago.

ir pavasara vasariņas pirmsdzemdību grūsnais laiks.
ik sapnis vārdā iesmejoties liekas manim auši miegains.
es zinu
nebūs bērnu dienu silto vasariņu rīta ausmas klusais tvaiks,
un nelabotais krāns vien rītos, ņipri miedzot aci, pilēs,

- tu neguli,
tu vēro savu dzīvi,
kas ir vien pusnemaņas miņu jūklis,
kas ir vien laiks,
tavs laiks, laiks, laiks....