Divi pilsētā

es nīstu dienas,
kad caur pūļa zumoņu
salkst vientulības nicināmais vilks,
kad plūst pār ielām tuksnesis
un mani ieputina mirklis ilgs.

es mīlu retos vakarus
kad, tavu pieskārienu sveicinot,
man alkains vilnītis pār gurniem aiztrauc spējš
kā vaibsts pār ezeru, kad elpo dienvidvējš.
ap tevi apvijos kā mūžīgs sākums,
tu, mana nedziestošā bāka,
pret tevi labprātīgi sašķīstu
un maigām putām tavas krūtis glāstu,
un veras tavu gurnu brīnumainais lotoss..

es mīlu rītus,
kad smaržo tava agrā kafija,
man strauji pieglaužas silts, smaržīgs stāvs,
ap kaklu maigas rokas apvijas,
es aizejošu tevi apskauju un zinu -
nekas starp mums nav lēts,
caur skūpstu saku: paldies, mana mīļā,
lai katrs solis tavs
ir šodien saules apmirdzēts!