Kritiens

Es slīdu, es krītu.. Nāc, turi..
Man spēka nava to nastu celt.
Es nevaru ,nespēju aizpeldēt jūrā,
Nav jaudas akmeni kalnup velt.
Par velti! Par vēlu, spēki jau zūd..
Ko nevari pacelt, to nebūs tev stiept!
Uz pleciem nastu , kā vezumu jūt,
Kas augumu visu pie zemes spēj liekt.

Mēs gājām pa vienam un katram savs slogs.
Un nejutām atbalstām draudzīgo plecu.
Nu acīs krīt tumsa - kā aizkvēpis logs..
Nav prieka, nav smieklu.. kļūst pasaule veca.

Ja varētu vēlreiz, ja spētu mēs atgriezt,
To laiku, to mirkli, kad smaidījām mēs.
Mēs taupītu vārdus.. ne dvēselē sviestu.
Nu likteni veļu.. viens pats Es.