Viltus karaliene

Tavi sapņi izkūp kā migla,
Netverot dienu,
Un, pļavā raudzīts, pat zirneklītis
Slēpj pavedienu,
Kad, stindzināts tava skata,
Bēg kukainīt’s sīks –
Tu zini, ka nemīli pati
Un tevi nemīl neviens.
Tu stāsti, ka ledus pilī mīti
Un debesīm sniegpārslas zodz,
Bet neceri putna perēklīti –
Ir saltums neapmīļots.
Tev netic neviens, Sniega karalien,
Kaut mēle kā nazis asa,
Tev ledus kristālos pārvērsta sirds,
Bet dvēs’le tvīkst dzirkstošas rasas...
Kaut vaigi kā vēja magones zied
Un naktī tu gaismu ienes –
Tā tikai laterna, vējluktur’s blāvs,
Tu – viltus karaliene,
Pašapmāns.