Nejaušs dzejolis
nejaušs dzejolis

Iesaki dzejoli draugiem:

Tik tālu..

Asaru lietus nolijis ceļa takai pāri,
Tas nerimstās tik drēgni un skumji!
Saules stari nespēja sasildīt taku...
Tik tālu, tik tālu , tik tālu...
Tik tālu es spētu skriet pa
Varavīksnes uzklāto taku, tik tālu..
Pa mākoņiem maldītos, bet skrietu vēl tālāk,
No pērkona dārdiem bīstoties,
No zibeņa šautrām vairoties,
Es meklētu Tevi, vienalga cik tālu!
...man negurtu kājas, man nerimtu spēki!...

Bet nebija lemts man atvērt Tavas valstības durvis,
Un nebija lemts starp laika klintīm,
Man atkal sastap tās pašas acis!
Tik tālu, tik tālu, tik tālu..
Ir aizskrējis laiks tik tālu.

Tavs tēls, Tavas lūpas, Tavas acis...
Bet tas neesi vairs Tu!!!

..liekās mūžību gaidītais brīdis...
... Skatieni sastapās...
.. bet tās nav Tavas acis, nē!
Es spēju pakāpties augstāk par debesīm,
Lai dotos vēl tālāk, neatstājot pēdas...
Tik tālu, tik tālu, tik tālu...
Tu skatījies man pakaļ, meklējot pēdas!
Neatrodot, Tavs lejā nodurtais skatiens
Izšāvās caur mākoņiem, līdz zemei,
Tik tālu, tik tālu, tik tālu...
Iznīcinot senseno asaru taku!
Viedokļi par dzejoli
 sakarsis  2008-02-23 23:36 
Tu esi puskins, ko?:))
 albatrose  2008-02-24 11:20 
Iemīlēšanās - mūžīgais dzejnieku perpetum mobile.
 klusaisMiileetaajs  2008-02-24 18:45 
Kui železo, ņeothodjā ot kassi! :))
 mistik  2008-02-24 19:37 
Gandrīz vesela poēma! Varēja būt, bet nebij...!
 kollin  2008-02-26 11:36 
A man patika!:)))
Komentēt šo dzejoli
Vēlies komentēt šo dzejoli?