Septiņu soļu attālumā.

Vienmēr tadā attālumā,
ka liekas būtu tālumā...

Kur mana roka Tavējā,
pieplacis deguns svārku malā,
kur lieliem soļiem jāsteidzās..
kā tuntuļiem pieklājas-spēru spītībā!

Un Tu mani cēli augstu gaisā,
lai putnus lidojumā redzu tā,
tad nelaidi arī mani vaļā,
kad nezināju-spīd gaisma sarkanā!

Tavā klēpī jutos drošībā,tā
iepazinu siltās,mīļās rokās...
kur daudzas,labas īpašības,domas
ir jātur smaržīgas,tīras-godam!

Tāds septiņu soļu attālums no Tevis šķir,
kāds jāveic...man domu krājums,ko Tu neredzi!
Līdzi dažiem es skrienu velti-
tie mūžīem miglā...,augstu celti!

Mēs vairs nesēžam vienā solā,
smieklus jau atrodam cita jokā...
Tu neesi vairs manu draugu lokā,
varbūt arī speciālists citā jomā!?
un tomēr...
Septiņu soļu attālumā Tu mani sveicini,
es nelaižu sev tuvāk-šo nostāju lai cieni!

Varbūt tā ir labāk-
gaisu elpot svaigāk?!
septiņu soļu attālumā,
varu aiziet arī tālāk-
taču kam to zināt vai tas ir tuvāk,
negribas malā,ja var spēlēt lugā!

Mani nevar izslēgt kā televizoru laukā
un arī vairs neauklēt,brēcošu plaukstās...
septiņu soļu attālumā...
man jānotur ir smaids,
daži draugi atlikumā
un tomēr neatlaiž...
mūs ved tālāk...
kopā saved laiks!

Vienmēr tādā attālumā katram
jāpatur ir spertie soļi prātā!
Katru reizi,kad mēs tuvāk nākam,
viens otram daudz ko atklājam
kopā drošāki lai kļūstam...,
lai paliek arī tie nākamajam!


****Lai paliek nākamajiem Tavu soļu atklāsmes,gan kļūdas,
....Lai kādam kādam tas vienkārši...palīdz!