Mans darbiņš...

Kā riekstiņus ikdienu graužu,
Trinot krēslu kā „kantora žurka”,
Un tauciņiem nosēsties ļauju,
Prom gaiņājot dietas murgus.
Nīgru ļautiņu apslēptās dusmas,
Kas viļņiem šeit ieplūst ik dienu,
Prom aizskalo pulksteņa tikšķi,
Gaidot mirkli atnākam vienu...
Tajā brīdī dziest datora ekrāns un
Sakļaujas papīru kalni,
Manas rokas tos atstās līdz rītam,
Lai glāstītu atkal no jauna.
Vien piektdienas vakarā klusi-
Spļaušu ikdienu pāri plecam,
Pirmdien-vieta būs atdzisusi,
Tikai pulkstenis tikšķēs pa vecam...