Laiks izkūst kā vējš

autors: kaijaa [dzejoļi]

Laiks izkūst kā vējš,
Ko vilina maldugunis,
Laiks mani pazīst un aizmēž
Kā dzešgumija nobrauktu suni.
Pie mana pieminekļa viņš sēž...

Laiks, aizelsies skrējienā,
Izkārtu mēli
Pār manu kapu aug;
Smilkst maldugunis
Un pārvēršas rējienā
Siltā un mīļā kā draugs.

Tik tālu laiks,
Jau zāle zaļa
Uz mana kapa. Raug’ -
Sēž suns kā piemineklis
Muti vaļā.
Viņš nolaiza laiku
Kā draugs.

<< uz saturu

nākamais dzejolis no šī autora >>

Viedokļi par dzejoli
klusaisMiileetaajs	2008-02-08 11:19
Suņi reizēm sataisa tādus sū..s, ka riebjas pat domāt par viņiem, kur nu vēl dzejot! Kā, piemēram, Gulbenē. Cilvēki tur esot stulbi, bet suņi vēl dumāki.
Plaanpraatinjsh	2008-02-08 15:52
Šausmīgs dzejolis.Brrrrrrrrrrr.
tavssargs	2008-02-08 17:07
Sargsuņi posteņos nav aizvietojami.
ahma	2008-02-08 19:31
Uzticīgs draugs ir vairāk neko nevajag!
klusaisMiileetaajs	2008-02-08 20:18
Un ja draugs vel prastu lasīt ahmas dzejoļus..! :))
mistik	2008-02-08 22:04
Dīvaina noskaņa!
lauvene4	2008-02-08 22:46
Hmm..interesants..liek aizdomāties..

Komentēt šo dzejoli

Vēlies komentēt šo dzejoli?

Reģistrējies šeit!