Desantnieks mežā

Zvēri un putni no šausmām skrien!
Mežā lāču desantnieks brien.
Spalvas tam zaļas un acis gail,
Zaķītei, māsiņai trakoti bail:
Vai tikai Lācis pamanīs viņu?
Kā lai desantam padod ziņu?
Septītā egle aiz ozola resnā,
Slēpjos tur zariņu tumšajā vēsmā.

Lāču desantnieks soļo un rūc:
Gandrīz visās alās jau būts!
Paliek tik zaķenes, vāveres, kaijas,
Mežmalas vārnas un Branguļu Maija.
Jāieved kārtība, kluss, lai ir mežs.
Eži,lai nepukst un grāvjos, lai sēž!
Desantnieks mežā.. ārdīties nācis:
Izaugs un lēkās te garausu lāči!

Pietiek, ka dzeloņu drātes te lien!
Skudru lāči klepo un brien,
Aitu suņi līksmojas baros,
Zivju dzeņi nīkst kaltušos zaros!
Lāčiem ,tik lāčiem - še patiesā vieta!
Sirds tiem mežā un papardēs sieta.
Lāčauši, lāčsūnas, lāčpurni augs..
Lācis visam dzīvajam - drrraugs..