melanholija agrā pavasarī

autors: Susurlacic [dzejoļi]

Es neciešu smaržīgās rozes
Tās kuras uz kapa tev plaukst.
Es neciešu asaru dzelmes
Kas tevi še atpakaļ sauc.

Es nevēlos mūžīgi raudāt
Un rudeņos drēgnajos skumt.
Kad zemi klāj miglāju audums,
Pie pavarda dzisuša gumt.

Es jūtu - tu sadzirdi mani:
Man lūpas kā mirušas čukst.
Tu rasas pilienos skani..
Kad tīmekļa pavediens trūkst.

Pār mēness būvētiem tiltiem,
Kas zvaigžņu putekļos spīd,
Caur mākoņu spilveniem siltiem,
Tavs augums kā malduguns slīd.

atpakaļ

Viedokļi par dzejoli
Bils	2008-02-04 10:41
skaisti.skumji.
sakarsis	2008-02-04 13:31
Vai tu biji uz randiņu pie skeleta?
ogle	2008-02-04 18:18
No pagātnes nevar aiziet.Mūsu mīļie dzivo,kamēr viņus atceramies.Sāpīgi
vanadziene	2008-02-04 20:54
Mani šādas beigas gan samulsināja. Tās maldugunis mākoņu spilvenos ar sievietese augumu man kaut kā neasociējas... Maldugunis drīzāk rādās mežā sūniņās mīlējoties...:)
sarma7	2008-02-04 22:38
skaisti, sirsnīgi....
klusaisMiileetaajs	2008-02-05 19:19
Labs dzejolis. Kaut ko līdzīgu jau sen pats taisījos uzrakstīt.

Komentēt šo dzejoli

Vēlies komentēt šo dzejoli?

Reģistrējies šeit!