Vientuļnieka skumjas

Sēž sašļucis uz beņķa vecais, sirmais vīrs,
Tam pietrūkst savu balto bērzu tāss.
Kaut arī apkārt sniegots lauks tik tīrs,
Viņš sapņo klejot zaļās birztalās.

Nav meža vairs, kur klejot vakarkrēslā,
Un pusnobrucis viņa lepnais nams,
Kur sēdēja reiz savā šūpūļkrēslā,
Tik sunim kaulus klusi pamezdams.

Tam pietrūkst arī egļu zaļais kuplums,
No kā reiz dzima krāsnī karsta guns.
Sēž vīrs un sejā slēpjas dzīves rūgtums,
Jo dzeloņdrātīs pakāries tā suns.

Nu atstāts viens, sēž vīrs zem sīkā bērza,
Kur tagad izrakts vecā suņa kaps,
Un sejā spoguļojas tikai bēda:
„Ak, vecais zvērs, tu biji draugs man labs!”

Sēž sakumpis uz beņķa blakus bērzam,
Kur aprakts viņa mūža labais draugs,
Un acīs riešas asaras kā bērnam,
Jo miris vienīgais tā acuraugs.

Un liekas vīram, ka uz īsu brīdi
Vēl jūras vējš ar viņu dalās sāpē,
Kā arī sīkais bērzs raud klusu līdzi,
Kad liktens sirdī jaunu rētu skrāpē.