Sasalums

Sirdī drausmīgs smagums, asaras žņaudz rīkli ciet,
Mīlestību, maigumu jebkuram gribas sniegt,
Rokas krampjaini kokam, betonstabam apvijas,
Ķermenim cieši pieplokot,
Domās Tevi apskaujot,
Saltai mēness gaismai starojot,
Aukstumu sirdī ielejot,
Kur redzams, jūtams tas kā dabā
Sasalums vizuļo asfaltā.

Kā lai smagums sirdī zūd?
Kā lai piedodu es Tev?
Kā lai piedodu es sev, ka nespēju es nedomāt?
Ka nevēlies Tu saprast, bet tikai sāpināt?
Kā lai piedodu es Tev,
Ja piedot nespēju pats sev?

Skatos domīgi uz telefonu es
Prātoju, domāju zvanīt Tev vai nē
Stīviem pirkstiem spiežu pogas, gaidošs signāls klausulē
Paiet laika sprīdis mokošs, smagi sirdij nodunot,
Aukstus sviedrus pierei lāsojot, strauji vēnām pulsējot,
Laika tecējumu pāraujot,
Dzirdu: atskan Tava balss,
Balss kas jautājoša, balss nogaidoša,
Balss, kas spēj atdzīvināt,
Un balss, kas spēj nogalināt.

Plūst lēnām pār lūpām mani vārdi,
Drudžaini domājot izteikti vārdi,
Nožēlas, cerību caurausti vārdi,
Vārdi, kas pazūd tukšumā,
Noliktas klausules pārtrauktajā signālā.