Pagaatne, Tagadne, Naakotne

Es grimstu arvien dziļāk atmiņās.
Es vairs nezinu, ko domāt.
Jo galvā nāk domas gan par pagātni, gan tagadni,
Bet nezinu, vai ir jēga domāt par nākotni.
Aiztaisot acis, priekšā ir melns, garš tunelis ar vairākām izejām.
Laikam – trīs izejām.
Īsti nespēju saskatīt.
Pagātnes durvis – tādas miglainas.
It kā ar cerību, ka vēl var atvērt
& man cerība nemaz tik ātri neizzudīs.
Es zinu, ka uzliekot plaukstu uz durvju roktura,
Es varētu tās atvērt, ieiet
& mainīt visu sev & vēl dažiem par labu.
Bet tagadnes durvis – tās ir man pārāk tuvu.
Tādas platas, pelēkas, melnas, tumšas & baisas.
Jūtu, - kaut kas man ceļā maisās.
Bet tas laikam ir tas, ko es nesaprotu.
Tas ir šķērslis manam ceļam uz nākotni.
Nākotnes durvis ir gaišā krāsā
& aicina mani pie sevis iekšā.
& es eju…
Jau lieku roku uz gaišo durvju roktura,
Bet tad…
Es nesaprotu, kas notiek.
Viss griežas man riņķī – melns & neizbēgams.
Tad attopos tuneļa otrā galā.
Tur stāv spogulis.
Es tajā bailīgi ieskatos
& pati savās acīs redzu,
Ka sākas viss no gala.
Acīs spīd trīs durvis,
Bet šoreiz viss rādās vēl miglaināk.
Vēl joprojām tagadnes durvju priekšā ir tas šķērslis,
Tikai tagad tas ir kļuvis vēl lielāks
& man galvā rodas jautājums:
Vai es kaut ko esmu izdarījusi nepareizi?
Atveru acis, bet esmu vēl aizvien turpat –
Melnajā, drūmajā pasaulē.
Mani spēki ir izsīkuši.
Vairs neviens man nevar palīdzēt.
Atbilde uz manu jautājumu vēl joprojām nav redzama
& ne ar ciet, ne ar vaļā acīm.
Kāds klusā balsī man čukst,
Ka tā slēpjas spogulī, bet es negribu skatīties.
Negribu atkal pieļaut pagātnes kļūdas
Kādam naivi ticot...