Kā putna spārna galā

Kā putna spārna galā asinslāse smaržo,
Kaut ievainots – vēl sāpes nejūt tas,
Vēl laisties spēj, ceļ spārni viņu augšup,
Vēl nezināms tas brīdis – lejupkritiens ass.

Kā ligzda, kas reiz patvērums tam bija,
Kā paša dvēsele no aizsaules
To mīļi, aicinoši sagaidīja,
Bet – kāpēc vēji ligzdai putnu garām nes?

Vēl spārna vēziens – aizlauzts, nedrošs sitas,
Vēl ceri – ligzda patvērumu dos,
Bet ieraugi, ka putnabērnu citu
Tavs mātes siltais skatiens apmīļo.

Tev šķiet, ka ievainots un mūžam nodots esi,
Caur asarām vairs nesaredzi to,
Ka mātei abi spārni plati plesti,
Zem otra viņa tevi samīļos.

Kā apmāts naktī triec tu lauzto sirdi,
Jau tumsa savās skaujās bezdibeni tur,
Vien viņas kairo saucienu tu dzirdi
Un izmisumu, spītu dziļi sirdī dur.

Vai tā nav vētra, ligzdu purināt kas tīko,
Un tavam neprātam un dziņām pārbaudījums ir?
Tā naktij pamet dzīvībiņu sīko,
Vien mirklim tagad nākotne ir jāizšķir.