Dzīve kā apcietinājums..

No sākuma biju iespundēts
Uz deviņiem mēnešiem gariem.
Un mātei vēderā ieklemmēts-
Ne paskraidīt tur vai ko darīt..
Tad mani satina autiņu marlēs
Un sasēja rokas un kājas..
Es zvilnēju nobrēcies bailēs,
Gan ratos ,gan gultā ,gan mājā.
Tad lielākam apkārt žogu
No koka redelēm lika.
Un rādīja visiem kā spoku:
Jūs domājat - manim tas tika?
Tad iegrūda dārzā pie bērniem,
Kur kolonās lika mums iet,
Es jutos kā dzīvākais ērms..
Bet neļāva citur kur skriet.
Tad spundēja barakās baigās,
Par skolām ,ko ikdienās sauc.
Tur mocija miesiņas maigās..
Daudz gadu, daudz gadu.. tik daudz!
Bet vēlāk viss vērsās vēl trakāk
Uz pirksta, kad riņķīti mauca.
(Būt labāk es noslīcis akā..)
Uz mūžu tas, mūžu! Mācītājs sauca..
Tad vietā, kur fabriku skursteņi kūp
Kur komandē priekšnieki ļauni,
Tur palēnām visa dzīve man drūp
Un nesākas vairāk no jauna.
Kad noiets viss ceļš,
Kad sāpes muguru, kauliņus loka..
Tu jūties kā aizgaldā iesprostots teļš
Un tevi sagaida kaste no koka!
Bet labi, bet labi, ka neesi maisā
Kā burkāns vai kāposta galva..
KAr smirdīgiem dūmiem tu izkūpi gaisā..
Tā visa par dzīvi.. tev balva!!