pastaiga

saule ar karstu mēli zemi laiza
mans kompanjons ir ēna
pēdas cītīgi asfaltu mīca
cik soļi jau aiz muguras nezinu
mans caurspīdīgi zilais kompanjons
klusē it kā mēli tam mēmi murmuļi apēduši
mašīnu rūkoņa nebeidzas
kaut arī bija dažas naktis
kad apelsīnu oranži laternu stabi
smējās par tumsu
un blakus maniem
skanēja labas draudzenes soļi
šodien Daugava patiešām ir zila
viņas zilums pārspēj pat svītras uz autobusu dupšiem
atnāca fotogrāfs
jauns
moš students
ar apaļu akcentu viņš angliski runāja
laikam jau norvēģis
mākslinieki uz planēts laikam visi vienādi
neatšķīrās viņš no mūsu pašu mākslas studentiem
tāda pati veclaiku zaļā armijas jaka
un novārtā atstāti mati
klikšķis un viņš bija prom
uz soliņa paliku viena ar kompanjonu