mana ziemas dziesma/pilsētas un ziemas tuvumā.

mana ziemas dziesma/pilsētas un ziemas tuvumā.


par laukiem vējotiem
skrien ziema.
te viņa nāk un paņem
te atdod un mīl.
šī mana melanholiskā
skumju,prieku apvītā
būtne.viņas mirdzums
kā tukstošgades zvaigznei.
manas satracinātās domas
te lido te iekrīt.
es spēlēju šo ziemas dziesmu
tev.
tu esi kā princese kas naktī
iekrīt atvarā,un viņu izglābj.
es steidzos pie tevis šai ziemas skaudrajā naktī.
un ieraugu tevi,tavu bālo
dzīves nesamaitāto seju,
man ir bail no ziemas vilkates sirds
kura mani savās Rokās nu grābj.
ir nakts kad sveces pie tava kapa
stāv,tikai kautkur tālu skan
pavasara bungu Rīboņa.
esmu iemīlējies tevī
tu mana skaistā neatkārtojami
melanholiskā ziema
nāc es esmu tavs labākais draugs.
es šonkt stāvu un debesīs spēlēju putna
dziesmau
man apkārt vientuļi vēji kauc
tikai tādēļ kad tu mani neatsauc.
es dziedu par dzīvi kā par notīm.
un debesu putni skatās uz mums.
mani aprok šīs debesis savādi skaistās
nāc es šodien esmu tev līdzās mans draugs.
mani nogalina vārdi
bet ne tu
un ne cits.
cilvēku sejas kā roboti
un ielas pilnas ar dzīvi.
apkārt pilsēta vientuļā skurbumā kliedz.
un skumju lietus līst.
tikai mana vaina kad tu mani nesatiec.