cik ilgi atmiņās grimt?

autors: kollin [dzejoļi]

dēls šorīt pieglaudās un atkal teica - tevi mīlu
es zinu, jūtu, bet neaizmirst man dienu
kad pastāstīju dēlam es par viņa tēvu
un devāmies mēs ceļā jūtu reibinātā

man toreiz blakus tipināja dēla mazās kājas
un abi kopā skaitījām tos pāris kilometrus gulšņu
dēls līksmoja, ka satiks beidzot tēvu
es līdzi priecājos, man bail bij` izdzēst viņa sirdī degtās liesmas

tā tipinājām lēnām cauri mežam
dēls smējās, klupa, cēlās, skrēja apauts spītā
un čukstos izkliedza viņš to ko savos trijos gados juta
- tēvs, tēti, paņem mani beidzot opā

bet tēva skatiens bija salts
tāds it kā izbiedēts, to skāra ēna skumja
uz rokām pacēla viņš savu dēlu
un neko neteicis viņš dēlu zemē laida

- mans dēliņ, neskumsti, mēs kopā esam
- tēvs pārāk aizņemts auklētu lai tevi
tā meloju, dēls, žēlodama tevi, sevi
un cerēju, un lūdzos iežēloties Dievam

nu pagājuši gadi piecpadsmit
un divpadsmit no tiem es melojusi
- tu tagad dēls man saki tēvs ir miris
- bet viņš ir dzīvs, tik nedaudz novērsies no tevis

- viņš dzīvo vēl joprojām tanī mājā
- uz kuru toreiz skaitot gulšņus gājām
- joprojām garām aizdun sliežu kuģi
- un ganās govis tava tēva pļavā

bet dēla acis spītā degot saka
- mans tēvs ir miris, pietiek cerot sapņot
- māt, aizmirsti un pasmaidi ar mani
- mēs esam kopā, būsim, tā ir īstā laimes cena

cik gadus vēl man domas ies pa gulšņiem
līdz` dēla mazām kājām skries
tā mīlestība sen jau pārvērtusies naidā
- māt, nomierinies,
dēls lūdzās pieglaudies pie vaiga

[viss aprakstītais reāls - puikam 3 gadi, 2 km klupdami ejam pa sliedēm līdz dēla tēva mājām...murgs, kāpēc vispār es toreiz puikā iededzu to mazo cerību liesmiņu??? tā toreiz sirds lika, bet dēla acis, kā tās toreiz mirdzēja cerībā, ilgu liesmiņās, tās es nekad neaizmirsīšu, tāpat kā es neaizmirsīšu tos 2 km sliežu ceļa]

<< uz saturu

nākamais dzejolis no šī autora >>

Viedokļi par dzejoli
sarma7	2007-12-20 20:08
sāpīgs ceļš...paklausi dēlam un nomierinies...
kwazimorda	2007-12-20 20:10
Ak,nežēlīgie tēvi!(es ar tāc)
kaijaa	2007-12-20 20:34
Ak, Kollin, cik daudzreiz mēs, gribēdami labu, izdarām ne tā; cik daudzreiz pieviļam kādu... bet nevajag tik ilgi nožēlot bijušo, jo tas nepalīdz - ne tev, ne dēlam. Tie ir viedi vārdi - aizmirsti un pasmaidi - ja to spēsi no sirds, tad spēsi piedot. Gan viņam, gan sev...
klusaisMiileetaajs	2007-12-20 20:34
Vai tad nevarējāt iet pa ceļu? Skaidrs, ka tādam mazam puikam grūti iet pa špalām.
radieto	2007-12-20 21:38
Tev ir dēls un jūsu kopīgi ietais ceļš, viņam - tikai sliežu dunoņa. Cik neizmērojami laimīgāka Tu esi! Un cik gudrs ir Tavs dēls!
GedertsPiebriedis	2007-12-20 21:42
Labāk nemaz nebūtu lasījis šo darbu. Palika kauns visas pasaules mazo zēnu priekšā.
mistik	2007-12-20 22:35
Piedod un atlaid! Dēlam vajag labu tēvu vai nekādu! Svarīga nav bioloģija, bet svarīgi ir tas,kurš bērnu audzina!
kollin	2007-12-20 23:20
Man viņam, Kaijaa, nav ko piedot, tur vispār nav nekā, tukšums atiecībās un sirdīs, vienīgā kļūda, ka puikam devu cerību! Izrādās, ka mans puika ir izaudzis par gudru vīru un tagad mierina mani! Bravo, tikai apsveicami!
kollin	2007-12-20 23:25
Jā, Radieto, es esmu laimīga, un vēl arī lepna, ka izaudzināju tādu dēlu!!!:)
lauvene4	2007-12-21 00:57
Ir lietas,ko sev grūti piedot.Arī man tādas ir...Lai Dievs dod,ka tagad būsi norakstījusi no sevis nost:)
tavssargs	2007-12-21 07:15
Dēls jau liels. Sūti to armijā! Es un pārējie komandieri būsim viņam tēva vietā.
kollin	2007-12-21 07:31
Labi, Tavssargs, sūtīšu, bet ja dēls piespiedu kārtā neiet armijā [tavā]...ko nu?:)
kaijaa	2007-12-21 08:13
Kollin, :)))) Bet GP - nezināju, ka esi vainīgs visu (vai visas) pasaules mazo zēnu priekšā! Mana zēna, kurš gan sevišķi mazs vairs nav, tomēr, par laimi, neesi gan... :)Bet nokaunies gan, ja vēlies ;)
kollin	2007-12-21 08:25
Lūdzu, Kaijaa, man patiess sirdī atvieglojums, ka mani ir sapratuši!:)) Visiem sirsnīgs paldies par komentiem!:))
forele	2007-12-21 09:17
Ļooti sirsniņu kustinošs un redzams, ka no sirds rakstīts.
doroti	2007-12-21 12:45
Aizkustinoši,bet pilnīgi bezjēdzīgi ko tādu izlikt publiskai aprunāšanai.
kollin	2007-12-21 12:58
Vai tad šeit notiek publiskā aprunāšana? Doroti? Šeit ir ļoti saprotoša publika! Nevajag jau uzreiz mest akmeni komentētāju lauciņā... Bezjēdzīgi ir ieiet dzīvajā dzejā, atvērt kādu dzejoli, ja garš tad to vispār nelasīt, citam izskriet caur rindām, tikai lasīšanas pēc, bez emocijām, tas ir bezjēdzīgi...bet ja izlasot tevī sarosās jūtas, tad kāpēc gan neizteikt to ko jūti:)))
doroti	2007-12-21 14:35
Es arī uzrakstīju tieši to,ko nodomāju tajā brīdī,kad pabeidzu lasīt dzejoli.Šoreiz vārds ``aprunāšana`` nebija jāsaprot tieši,tas drīzāk bija olis autores lauciņā,ne komentētāju:)
planeeta	2007-12-21 21:33
Izlasīju, sāpīgs dzejolis, tas arī viss.
anina	2007-12-21 23:37
Bērni visu saprot un jūt, Kollī, prieks par Tavu dēlu un Tevi!!!:)))
Attēloti tikai pirmie 20 komentāri. Lai izlasītu pārējos komentārus, lūdzu reģistrējies oHo.lv

Komentēt šo dzejoli

Vēlies komentēt šo dzejoli?

Reģistrējies šeit!