Divi

Reiz lūdzu pēc garīguma,
Pēc dvēseles līdzīgas savai
Un gribēju daudzas lietas
Piedēvēt dvēselei tavai.

Ar mokām tā pieņēma daļu
No manām cīniņu vietām,
No maniem asaru plūdiem
Un norādījumiem cietiem.

Kam visas šīs mokas,ja tagad
Cits "tu" un tur krājies,kas manī...
Ne vairāk vai mazāk,kā vēlos,
Viss pazīstams dvēselē tanī.

Jau grūti ir iedomāties
Man turpmāko dzīvi bez labā,
Ko,ienākot arvien dziļāk manī,
Tu sevī glabā.