Pašapcere

autors: Susurlacic [dzejoļi]

Es sarunojos ar grīdas lupatu,
Es uzsmaidu beigtam kaķim.
Man cepurē iemesti pudeļu korķi
Pat algas dienas negaidu.
Ap pēdām aptītas avīzes.
Un caurumi diluši praķī.

Esmu laimīgāks par jums,
Man nevajag itin neko.
Un klausos- noskan vēlējums:
Savāciet, riebekli šo!

O,jā ..savāciet, savāciet mani!
Skan ausīs debesu zvani.
Mani paceļ un nes.
Prom no netīrās pasaules:)

<< uz saturu

nejaušs dzejolis

nākamais dzejolis >>

Viedokļi par dzejoli
sakarsis	2007-12-19 01:00
viennozīmīgi labākais dzejolis
soulburn	2007-12-19 01:50
Ljoti patika.
aruta	2007-12-19 08:42
..jā...arī šis man patīk..!!!
planeeta	2007-12-19 09:52
Skumjšs dzējols, kā H.K.A. pasakas.
planeeta	2007-12-19 09:53
Skumjš, tā es gribēju rakstīt.
Susurlacic	2007-12-19 09:56
Andersens rakstīja par dzīves pabērniem :))
planeeta	2007-12-19 10:01
Nuja, un dzejolis jau nav par pabērnu.;)
Susurlacic	2007-12-19 10:30
Mēs sapratamies :))
GedertsPiebriedis	2007-12-19 12:16
Autoram riebjas visādi klaidoņi.
Susurlacic	2007-12-19 13:17
Pilnīgi pretēji GP .. :)
shubada	2007-12-19 14:14
aizvakar arii es uzsmaidiiju beigtam kakjim...
doroti	2007-12-19 14:31
bomža monologs
Susurlacic	2007-12-19 15:14
Dorotii.. Tas ir dialogs( trialogs) ar kaķi un lupatu :))
doroti	2007-12-19 15:21
kāds tur dialogs vai trialogs,ja visu laiku-es,es,es...:):)vistīrākais monologs.
mistik	2007-12-19 21:06
Skumji!!
tavssargs	2007-12-20 07:34
Dzejnieks ir bomzis..?

Komentēt šo dzejoli

Vēlies komentēt šo dzejoli?

Reģistrējies šeit!