Mans sarūsējušais eņģelis..

Kā vecas durvju eņģes,
Kas gadsimtu rūsu nes.
Kā stallī žuvušas steņģes
Ausīs džinkstoņu saklausu es.
Lido pār galvām ēna ar skaņu,
Un čīkstoņa nejauka bungādās griež.
Es paceļu galvu un debešos manu,
Eņģeli rozes pie krūtīm, kas spiež.
Tas vicina spārnus ko rūsa klāj
Ar pūlēm kustinot rokas..
Tas saviebtu seju ar rožkroni māj:
Vai neredzi grēciniek, kā es še mocos?
Ak cilvēk, sadabūn krūzīti eļļas!
Mums mākoņos tikai mitrums un rūsa..
Mums palagi slapji un mirkusi veļa.
Tu izglābis dvēsli savējo būsi!

Ņem draudziņ manu saulspuķu eļļu..
Vakarā pankūkas būtu es cepis.
Un pasēdi siltumā pie katliņa ellē
Ja neesi mākoņos pārlieku lepns.