Kad zvaigznes krīt

Skat, atkal zvaigzne zemē krīt,
Tik spoža, sveikas mājot.
Mēdz ļaudis teikt ,ka mirklī šai
Sirds kāda pukstēt stājot.

Kad mūža mājā gulda mūs,
Uz krūtīm rokas saliek,
Tad dvēsele trauc debesīs
Par spožu zvaigzni paliek.

Tās sīkās zvaigznes- dvēseles,
Kas kvēlot nenorimst.
Un, redzot zvaigzni krītošu,
Es saku-bērniņš dzimst.

Šī mazā, spožā zvaigznīte
Uz zemes atnāk plīvot.
Šī mazā gaišā dvēsele
Nāk jaunu mūžu dzīvot.