Iekšējā brīvība
Fiziska, juridiska un morāla-
Tāda izskatās brīvība,
Likumīgi man piešķirta.
Veicas, maizīte tagad man biezāka,
Pat ikdiena kļuvusi saldāka...
Pirmo gadu veltīju baudai,
To otro-sakrātai naudai,
Trešajā-visa kā gana,
Ko iesākt ar tevi, brīvība mana?
Bet brīvība apķer, tā smejas:
„Brīvam jāmācās vēja dejas...”
| Viedokļi par dzejoli |
| klusaisMiileetaajs |
2007-12-10 16:53 |
| Stājies tautisko deju pulciņā! Plānprātiņš tajā esot jau no oktobrēnu laikiem. :))) |
| kaijaa |
2007-12-10 17:11 |
| brīvība amorāla... |
| GedertsPiebriedis |
2007-12-10 18:07 |
Dzejniecei viss rūpīgi saplānots un tāpēc lasītājā rodas pārliecība, ka šā darba
autore strādā par ekonomisti pie Krisberga vai Gerkena. |
| pidulis |
2007-12-10 18:31 |
Vanadzien, Tev ir taisnība! Tu esi ķēdes suns, ko saimnieks ir nevis palaidis, bet
ATLAIDIS brīvībā. Tu vari skriet, kur gribi, tu vari riet un čurāt uz kaimiņu sētas
stabiem, bet kad tu atgriezīsies, tavas ķēdes galā jau sēdēs cits suns, kas apskaudīs
tavu brīvību,bet tu varēsi mācīties "vēja dejas", jo nevienam tu vairs nebūsi
vajadzīgs. |
| mistik |
2007-12-10 20:50 |
| Brīvība ir dikti izstiepts jēdziens!! :) |
| vanadziene |
2007-12-10 21:38 |
Sevišķi mīlš paldies, Piduli, par sakarīgu pamācību, kā jādzīvo. Man vēl tik liela
pieredze mīlas lietās kā tev nav... Kaut kā vecā ķēde man bija par smagu. Jāsāka
apsvērt, vai man nemēģināt tevi "privatizēt". Ko tu par to saki? :))) |
| tavssargs |
2007-12-10 21:41 |
| Ja nav ko darīt, stājies armijā! |
| vanadziene |
2007-12-10 22:03 |
Piduli, piedod,-pārdomāju, laikam šoreiz labāk apsvēršu vai neiet armijā. Tavssargs
prot pārliecināt!... |
| tavssargs |
2007-12-10 22:13 |
| Vo, vo..! |
| pidulis |
2007-12-10 23:34 |
Nuja! Tā jau es domāju: kas nu tā par velti dos taksim taukus! Skaidrs, ka labāk
armijā - tur Tev vismaz būs savs blats un ķēdes vietā tikai siksniņa ap kaklu. Bet ja
runājam nopietni, tad šoreiz Tavs dzejolis man vairāk uzvandīja domas nevis par mīlas
fronti, bet gan par aiziešanu pensijā. Tur ir tāpat. Visu mūžu tu esi tupējis darbā
kā pie ķēdes piesiets un sapņojis par brīvību, bet kad tevi palaiž vaļā un vēl iesper
pa kārno pakaļu, tad ir tieši tā, kā Tu saki par pirmajiem trim gadiem, un pēc tam...
tararam-tararam! Ej, priecājies par pieneņu ziediem, par dzeltenajām rudens lapām un
dubļaina grāvja vietā iztēlojies sudrabotu strautiņu. Un tā līdz galīgai uzvarai.
Ķēdes vairs nebūs nekad. |
| chiekurs |
2007-12-11 01:03 |
| TS es laikam padomijas armijaa paardziivojis smagu traumu?! |
Komentēt šo dzejoli
Vēlies komentēt šo dzejoli?
|
|
Reģistrējies šeit!