Tā nav rupjmaizes garoziņa

Sadrupini
Savu dvēseli pirkstos
Kā rupjmaizes garoziņu.
Izkaisi druskas,
Lai, krītot kā stikla gabaliņi,
Tās vitrāžu veido –
Un tad
No veidojuma šī dīvā
Izlasi ārā tās,
Kas dvēselei neļauj dzīvot,
Tikai nenoslēp kabatās.
Tu redzi – šīs lauskas kā maskas
Ir greizas, netīras, līkas,
Vien uzmanies – tās ir viltībai māsas,
Kas palikt, kur bijušas, tīko.
Tās izliksies naivas kā bērni, mīļas
Un uzšvirkstēs sausās sūnās,
Bet lūko, lai sirds tava nepieviļas,
Ļauj viņai, mēmajai, runāt.
Sadrupini
Savu dvēseli pirkstos,
Tikai neatdod putniem viņu.
Atceries –
Tā nav rupjmaizes garoziņa.