"Pelēkā klints."

Es sēžu uz vientuļas klints

Asaru miglotām acīm.

Sirdī ir tukšums tik spējš-

Projām es nespēju aiziet.



Man pretī stāv dzīve un skatās,

Cik tālu vēl varu es iet.

Man salst, bet nav man kur likties,

Nav spēka,- viss postā iet.



Ir sāpīgi ļoti un skumji

Būt daļiņai no klints.

Tā pelēka ir un liela,

Un nav(a) tai sāpoša sirds.



Es noraugos no malas,

Kā pārņem mani naids.

Kas vērsts pret mani pašu

Un diezin vai atmaigt vēl ļaus.



Nav vietas liekam smaidam,

Nav laika sarunām.

Viss, viss ir kaut kur zudis,

Nav lemts nākt atpakaļ.