melno, balto šo

zem lietussarga paslēpies
kāds pelēns maziņš, mazs
viņs zina teikt par cilvēkiem
viņa pasakas.

par strīdiem, nopūtām tās stāsta
par bēdām nesalaužamām.
par prieku, smaidu, mīļu glāstu
par laimes svētām nopūtām.

viņš zina teik kādu stāstu
par brīnumdaiļu princesi
par viņas zelta matu cirtām
par pasakainu tēva karalisti.

viņa dzīvo augstā tornī
kuram apkārt vītnes vij
kura durvis guļ zem zemes
atslēgt tās nav visiem lemts.

ja tik ganu zēns še` būtu
vienu vārdu pateiktu
durvis vaļā vērtos klusi
tēvs nemanītu, neredzētu.

ir tāds zēns ar gaišu vārdu
gaišu sapni galviņā
ir tāds dēls ar baltu ziedu
kuru baltai meitai dot.

vai viņš atnāks pateiks to
nezinām mēs, nenojaušam
bet ir viens fakts zināms-
viņa sieva melnā princese.

nenāks viņs pie savas baltās
jo tam mūžs melns paredzēts
ko jūs bērni varat nojaust
to par dzīvi melno, balto šo.