Vai izkāpsiet?

Brauc mirušo tramvajs
Pa savām sliedēm nenovirzoties,
Zib krustojumi cits aiz cita,
Un seko pieturas,
Kāds iekšā ierauts tiek,
Cits izkāpt grib,
Bet nemainās nekas, viss tālāk rit bez mitas.
Cik smacīgs gaiss
No pamirušām miesām,
Kas viena otrai piekļaujas kā vāks,
Zem sviedru dvingas, garām ciskām liesām
Tvan strutu pilna, pūžņojoša vāts.
Kā gribas atvērt logu!
Neprātīga doma,
Jo naida pilna ir šī nāves pilsēta,
Simt kāras mutes gaisu tver kā ogu,
Lai saplosītu rīklēs negausīgajās...
Tā paiet dienas, gadsimti un mūži,
Bet tramvajs nebeidz riņķojumu savu,
Caur krustojumiem, drebošiem kā drudzī,
Līdz galapunktam, kuram gala nav(a).
Te pēkšņi dzirdu:
“Nākamā pietura – Dzīve”.
Vai izkāpsiet?