Kā jaunava

Ikkatra motora rūkoņa,
Kas izskan uz ielas,
Sirdi satricina asi.
Dūmi, kā nepiepildīti sapņi,
Izkūp nakts vēsumā.
Tās 5 minūtes cik pietuvināja,
Tik attālināja.
Pagrieziens neatskatoties neizdodās,
Un atkal šī vientuļā iela,
Nopūta un slieksnim pāri,
Atpakaļ savā skumju cietoksnī.
Turpinoties marinēties līdz atslābums,
Nepanesami pārņem ķermeni,
Un pārvēršas nogurumā,
Vēstot par gulētiešanu.
Kad beidzot nav jāšausta sevi,
Ar domām un pārdomām.
Padevīgi atdodos naktij,
Kā jaunava,
Ļaujot apņemt un aizsargāt.
Nomirstu ar savām raizēm.
Un tikai tad ir miers!