būs grūti...

būs grūti dzīvot tālāk
nēatrodot mierinājumu.
es redzu sevi vienmēr kautkur pazudušu-domās,sāpēs.
es esmu prom-kautkur apmātībā,es gribu vairs nebūt,
kaut kas tomēr no manis ir palicis...bet es nezinu kas
nezinu vai es esmu tev vai sev...
ārā karājas aplamas debesis,es staigāju pa nestabilu zemi,
nejūtu vairs pamatu zem kājām un nezinu vai elpoju...
pie siena svēl jo projām karājas tava atvadu vēstule...
es nezinu kur tu tagat esi...
mana pasaule lēnām un sāpīgi saplok...
te nav vairs neviena kas mani patiesi pazīst.
es zinu ka neesam nemirstīgi,katram reiz pienāks gals...
un tas viss būs kā laimīgas beigas