Nepaceļams smagums

autors: Susurlacic [dzejoļi]

Domas kā guruši putni,
Sakļautiem spārniem krīt.
Acīs saluši dubļi..
Neredz, kad atnācis rīts.
Sirdi grauž rūsa un naids,
Tāds kam iemesla trūkst.
Kaklā kamoli veļas,
Nemiers kā burbulis rūgst.
Nezinu, negribu, baidos..
Ka tu pateiksi man:
Izpratu tavējo dabu,
Dzīvot mūžīgos spaidos.
Pats sev soģis un bende esi,
Domas līkas kā naglas
Drebošā miesā dzen,
Krustu līdzi sev nesot.

<< uz saturu

nejaušs dzejolis

nākamais dzejolis >>

Viedokļi par dzejoli
Bils	2007-11-13 14:47
alegorija ar krustā sišanu un tuvojošamies Ziemassvētkiem. kaut nu ātrāk atnāktu!
planeeta	2007-11-13 15:45
Sākums man tīri labi patika, pārējais - so so.
Sharmantais	2007-11-13 17:54
Viss ir labs. Domas kā līkas naglas... tas ir forši teikts
vanadziene	2007-11-13 18:10
Doma ir visas mūsu rīcības pirmssākums. Doma dzemdē rīcību, tā ir visa virzošis spēks, lai cik smaga tā kādā brīdī arī nebūtu...
kodax	2007-11-13 18:40
Tas, tik tiešām, smagums!
mistik	2007-11-13 21:18
Smagi lasās, bet labs!
GedertsPiebriedis	2007-11-13 21:41
Dzejnieks ir par slinku, lai taisnotu jau kādreiz lietotās naglas.
klusaisMiileetaajs	2007-11-14 10:49
Ka tik bruku nedabū, johaidī! :)
Plaanpraatinjsh	2007-11-14 12:28
klM parasti visu kas kaklā iesprūdis izvemj un dzer atkal.Varbūt tā pareizi.

Komentēt šo dzejoli

Vēlies komentēt šo dzejoli?

Reģistrējies šeit!