mīļais,man tev ir ko teikt...
Reizēm dzīvē ir tā
ka iet par 180` savādāk
un gribas aiz panikas kādam
pieķerties un zināt,ka Tevi
nelaidīs vienu atpakaļ nelaimē
Un lai cik būtu grūti
tomēr sajūti,ka
sirdi laiks nebradā
jo tās minūtes tik smagas
kuras jāpavada vienatnē
| Viedokļi par dzejoli |
| Burve77 |
2007-11-12 14:03 |
Dažreiz vienam būt ir tīri labi...vismaz ir laiks kārtīgi apstrādāt dzejoli, salikt
komatus tur, kur vajag un tā... |
| kaijaa |
2007-11-12 17:26 |
| jā, var jau pieķerties aiz krekla piedurknes un tad divatā līst nelaimē apakaļ... |
| vanadziene |
2007-11-12 18:36 |
Sievietēm vienmēr ir ko teikt, tikai nav izdomāts, kā tos vīriešus pieturēt un vēl
piedabūt mūs klausīties... |
| GedertsPiebriedis |
2007-11-12 20:06 |
Dzejniece dzejo un skumst viena. Tomēr tas nebūs ilgi, jo burve ir jau gatava īsināt
jaunajai autorei laiku, līdztekus labojot viņas darbā pareizrakstības kļūdas. |
| kodax |
2007-11-12 21:59 |
| Vienatnē dažreiz vajag pabūt, bet ne pārāk ilgi! |
| mistik |
2007-11-12 22:57 |
Nu būs tai nelaimē divi!!! Un kas no tā?? Vispirms vajag mācīties tikt ar sevi galā
un tad ķerties klāt otram! |
| Bils |
2007-11-13 10:30 |
| autorei ir smaga sirsniņa. uzrakstot šo textu, kļuva vieglāk. turpini rakstīt! |
Komentēt šo dzejoli
Vēlies komentēt šo dzejoli?
|
|
Reģistrējies šeit!