Skumjas mani pārņem :(:(:(

Es gribu raudāt, bet nespēju, jo pārāk sāpīgi.
Es ienīstu sevi un savu dzīvi!!
Ienīstu sevi par to, ka nemāku pareizi izdarīt!!!!
Tikai galvā šaujas domas, atceros notikumus ap sevi...
Pat klausoties visforšākās dziesmas man gribas kliegt!!
Mēdzu domāt par visu bijušo, bet kāda jēga?????
Es bieži jūtos vientuļi un nevienam nevajadzīga
Man sāp, bet neviens nespēj to novērtēt.....
Citreiz es sev jautāju: vai piedzimu, lai vientulību un skumjas justu???
Protams, manā dzivē ir bijuši skaisti mirkļi, bet to ir tik mazs.
Citiem šķiet, ka viss taču ir kārtībā, jo es smaidu :)
Gribas aizbēgt prom no pilnīgi visiem uz to vietu, kur sāpju nav!!!!!!
Kāpēc šī dzīve ir tik saredžīta?
Es jautāju, bet atbildes kā nav, tā nav!!!!:(