Izmisums
Reizēm viņš atnāk
Neaicināts.
Un sauli pa gabalam
apēst sāk.
Jā, to viņš izcili māk.
Un pārvērš dzīvi
Par zobu,
Kas mokoši sāp.
Un es nevaru
Par to aizmirst,
Par to nedomāt.
Labi, ka reti viņš nāk.
| Viedokļi par dzejoli |
| kaijaa |
2007-11-12 17:07 |
Mēnesi, ja nemaldos, apēst gribēja Šlopsterklopsters. Tas no manas bērnības...
Piedod, tas bija pirmais, kas ienāca prātā :))) |
| vanadziene |
2007-11-12 18:01 |
Ja dzīvi pārvērš par sāpošu zobu, tādu izmisumu vēl var izraut no dvēseles,-sliktāk,
ja dzīvi padara par elli-var nojūgties... Jā izmisums ir daudzsejains, bet vienmēr
briesmīgs... |
| kodax |
2007-11-12 18:35 |
| Labi, ka viņš rets viesis! Bet ja viņš neatnāktu, es tagad nebaudītu jauku dzeju! :)) |
| radieto |
2007-11-12 21:33 |
| Jā, par sāpošu zobu nevar nedomāt!... |
| mistik |
2007-11-12 21:56 |
| Ļoti izdevies dzejolis! Nokosts saules gabals un sāpošs zobs kā naglai uz galvas! |
Komentēt šo dzejoli
Vēlies komentēt šo dzejoli?
|
|
Reģistrējies šeit!