Pacieties,Dvēselīt

autors: DEIBORA [dzejoļi]

Izturi, izturi,
Dvēselīt, vēl mazliet...
Atļauj vēl rudenim
Savas asaras liet,
Vasaras izkaltušo
Zemīti padzirdīt,
Izsusējušās akas
No jauna piepildīt.
Drīz atnāks ziema
Gaismas sveces degt,
Baltu , pūkainu kažoku
Pār zemi segt.
Pacieties, pacieties,
Dvēselīt, vēl mazliet...
Drīz varēsi atkal
Ar gaismu diet.

<< uz saturu

nākamais dzejolis no šī autora >>

Viedokļi par dzejoli
Bils	2007-11-09 14:33
būs jau labi. ja kopā abi.tu un ...tava Dvēselīte...
Fanta84	2007-11-09 14:58
jauks, dvēselisks dzejolis.
Burve77	2007-11-09 15:54
ciešos jau, ciešos...
kodax	2007-11-09 15:55
Laba doma!
GedertsPiebriedis	2007-11-09 17:13
Droši vien tā nemaz nav, bet man šķiet, ka šāda saruna varētu noritēt starp kūts saimnieci un kādu vēlu rudenī izšķīlušos cāli. Atvainojos.
ahma	2007-11-09 17:34
Piekrītu Fantai84.
zieduGusts	2007-11-09 17:51
Jāpārziemo.Un tad jau atkal ..citi pūpoli ,citas ievas un lakstīgalas.
kaijaa	2007-11-09 20:03
ta dvēselīte tik ļoti tumsas baidās...
klusaisMiileetaajs	2007-11-09 21:53
Mana dvēsele gan - pa tumsu vien, pa tumsu vien! Tumsa - mīlētāju draugs. :))
vanadziene	2007-11-10 00:27
Es domāju, ka ziemā ir pārāk īsas dienas-gaismas tā pamaz, tāpēc labāk diet ar sniegpārslām... Par pavasari itkā runas nebij.
mistik	2007-11-10 15:39
Skaista dzeja!

Komentēt šo dzejoli

Vēlies komentēt šo dzejoli?

Reģistrējies šeit!