* * *

Mēs savās fantāzijās esam tie, kas esam,
Un mums uz galvām bārsta debess sniegu, krusu,
Un garām Golgatai mēs savu krustu nesam,
Jo katrā krustā tas, kas zīmēs jēdz, redz plusu,
Bet tik ne to, kas dara šaušalīgu testu,
Ar kuru tu, kā paralizēts triekas, stāvi
Un baiso papīrlapu ārstam sejā mestu,
Uz kuras rakstīts, ka viņš piesprieda tev nāvi.
Bet, liekas, vēl ne tādās tu bij iepīts lietās,
Nu, kaut vai apmeklējot Oslo, Vīni, Nicu,
Kur piepilda ar franču šampanieti vannu,
Un iezemieši slauka dibenus ar picu,
Kas ož pēc skabuma kā ārstnieciskais avots,
Pie kura badīgs žīds ar brīnišķīgu mannu
Un ceptām paipalām ar ķiplokiem tiek barots
Līdz neaprakstāms sāts tam šķebināt sāk dūšu
Un mēli kairina kā sārmi kaut kas kodīgs.
Bet šaubos, ka es viņa kompānījā būšu,
Jo vienmēr biju cūkas gaļas ēdājs godīgs,
Un ja tai uzliet vēl mazlietiņ citronsulas,
Kas smaržo tā, kā templī dīvi smaržo mirres,
Un izlido no viņa mutes tikai partikulas
Tā, it kā viņš ir jaunpiedzimušais, vai mirējs,
Kam bail pēc savas nāves iemiesoties cūkā
Un kā ar sūnām akmens pārklāties ar speķi,
Un tāpēc izmisis viņš savu bārdu plūkā.
Un kaut kas ļoti smirdīgs cilā viņa deķi
Tā, it kā būtu tas ne deķis, bet gan būra,
Kas piepildīta ir ar spirdzinošu brīzi,
Uz kuras uzzīmēta teroriste Šura,
Kas nožņaugt Leņinu bij gatava ar bizi,
Bet nenožņaudza, tāpēc beidzu rakstīt dzeju,
Un lido mana pildspalva pār laivas bortu,
No kuras izkāpis, es ātrā gaitā eju
Tur, kur tik idioti seksu jauc ar sportu!