Mākoņu aitiņai

Mākoņu aitiņai
Jēriņi atskrēja
Debesu kūtiņā zilā,
Balti un pūkaini –
Nepacietīgi
Sprogainās kājiņas cilā.

Saulīte jēriņus
Vedināja
Debesu pļavā skrieties,
Vējiņš iemetās
Jaunuļu barā –
-Nu tikai saturieties!

Aizspurdza nerātņi
Debesu plašumos,
Sasauca padebešus,
Spožākos zibeņus,
Pērkona rūcienus,
Pilnākos ūdens nēšus.

Nu gāja vaļā,
Nu ducināja,
Nu mazos nerātņus plucināja,
Lāses uz visām
Pusēm šķīda,
Debesu kūtiņai iebruka grīda…

Vējiņš, pa vidu
Mākoņiem ticis,
Pūta un stenēja neapnicis,
Apgāza pilnos
Ūdens nēšus,
Samirka Pērkona ducīgās plēšas…

- Kurš ar kuru
Nu debesīs skrējās?
Kurš pie kura pieturējās?
Vai tad tā
Kāds draiskojas, smejas? –
Mākoņu aitiņa bažīgi blēja...

Norima beidzot
Skaļais tracis,
Saulīte lēnām atvēra acis,
Mākoņu aitiņa
Jēriņus sauca,
Noguruši tie solīšus jauca...

Rāmajā vakara
Debestiņā
Mākoņi slīdēja vieglītēm, klusi;
Vējiņš, Saulītes azotē ticis,
Maigi žūžoja,
Ieslīgstot dusā.