Pāradresācija uz neesošo

Uz balkona iznāk sieviete svaiga,

Noraugās tālumā,

Sakārto seju, smaida.

Atskan kliedziens:”Vai uz pasaules

Vēl ir vīrieši?”

No pirmā stāva,neizpratnē,

Atskan jautājiens:

“Kas? Ko? Tev ir, ko iedzert?”



Tā arī paiet,tā pilsētas dzīve

Daudzstāvu komunālintīmajās mājās,

Nočuksti vārdu,viss “padjezds” jau kājās,

Sanāk pie durvīm, mīļi aplamājās.



Tas viss ir labi,

Jo ļaudīm vajag just,

Sev pie kājām drauga plecu,

Nevis pamācītāju slimu un vecu.



Patiesi, kas manos vārdos klausās,

Ieplūst jūras svaigums tiem plaušās.

Ja arī sajaucu kādu teikumu,

Tad vienīgi šo četru pantu veikumu.