Sirdspuksti klusumā...

Neaizej projām neko aiz sevis neatstādama,
Vēl pagriezies un neliedz brīnišķā smaida,
Ar acīm lēnām aizslīdot tālu projām...
Tevi sajūtu un uz lūpām vēl skūpsti karsti
Sagrābj ķermeni nepārvaramā vēlmē aizturēt,
Turēt tik cieši, lai izjustu katru sirdspukstu,
Vēl tuvāk piekļauties siltajai miesai,
Kura izdveš neremdināmas alkas patverties,
Šai klusuma mirklī, kad izjūtu visu,
Kas Tevi nomāc un neļauj atdoties...
Nomācošām baiļu ilūzijām nespējot mīlēt,
Jo tik daudz melots un darīts pāri,
Ka nevēlos pašlaik kādam atvērt sirdi,
Lai neizjustu vēlmi palikt un atgriezties,
Savā pagātnē, kas spiedīgi grauž sirdi...
Tik dažbrīd ļaujoties pasakainam mīlas mirklim,
Jo baudas trīsas spēj nomierināt prātu,
Un ķermeni caurstrāvo debešķīga sajūta,
Kad nevajag vairs liekus vārdus,
Mīļi pieglaužoties kvēlajai miesai,
Klusi austiņā čukstot:"Cik gan esi man mīļa!",
Dažbrīd šķiet jūtos tik laimīga, ka varētu nomirt,
Tavās skavās uz brīdi aizmirstot visas sāpes,
Jo vien glāstoša svētlaime rod jaunu skatu,
Caur domām un sajūtām, kuras ir iebalzamētas,
Kā uz mūžu dzintarā iesprostots tauriņš...