*******

Mēs nojaucām paši sevis celto marmora pili.
Tā sašķīda sīkos gabaliņos
Un šobrīd jau atrodas pie manām kājām.
Manas ilgas ir aizaulekšojušas kā zirgi
Un ieminušas cerības dubļos.
Tad paies atkal laiks
Un tās kā simtiem spurdzošu, raibu taurenīšu pacelsies pūkainajās debesīs.
Es nebiju tas, ko tu gribēji redzēt...
... Es esmu es pati.
Esmu cilvēks, kuram agri nozagta bērnība
Un, kurš palicis par ātru pieaudzis.
Tu mani par to, bez jebkādām tiesībām, sodīji!
Sodīji ar pamešanu...
Bet es neuzdrīkstos tevi sodīt,
To var tikai Dievs,
Jo Viņš redz katru tavu soli, katru tavu darbu un dzird tavas domas.
Es tikai pasmaidu,
Jo smaids ir visiedarbīgākās zāles pret visām likstām.
Arī pret pamestību...