Lietus

Lāses lēni līst svētījot zemi,
Sūcoties dzīles un radot patvērumu,
Brīvību no karsējošās saules stariem
Un nerimtīgo putnu klaigāšanas,
Uz brīdi tik dzirdi čalojam tērcīti,
Aizslīdot veldzēt izslāpušos kokus...
Pār māju jumtiem savelkas arvien ciešāk
Draudīgākie un tumšākie mākoņi,
Tramīgie cilvēki sev patvērumu meklē,
Nemaz pat neieklausoties ūdens lāsēs,
Nokrītot uz sakusušā asfalta...
Gārdzoša skaņa pārņem apkārtni,
Spēcinošs vējš planda matus vējā ,
Uz brīdi esmu ieslīdzis vienotā elpā,
Ar trakojošās dabas aizgrābjošo spēku...
Vēl zibsnis un pār koku galotnēm
Izšaujas spilgta zibens šautra,
Ar dobju dārdoņu ietriecoties zemē...
Vai bailes pārņem, kad ap Tevi
Nebēdnīgās dabas rotaļas spēlējas,
Uzvirmojot gaisā dzirkstošam priekam,
Šajā mirklī, kad stāvu lietū,
Neviena netraucēts samērcēts stāvs,
Kā kaktusam man spēka pārpārēm,
Lai padzertos vien mazu malku ūdens,
Kas caur slapjo miesu slāpes veldzē...