Atraitņa monologs.

Šaubu ēnas apkārt vijas
Liekas skuķe virsū plijas
Raujos laukā,vēlos brībi
Dzīvot mierīgāku dzīvi.

Bet,kad skuķes roka skar
Strāvu cauri izjust var
Baudas mirkļi ātri dilst
Mūlsumā man vaigi svilst.

Ko man darīt,nesaprotu
Dzīt to laukā,ņemot slotu?
Žēl man viņas,tomēr jauka:-))
Mīļvārdiņā vienmēr saukā.

Kad jauna diena atkal aust
Vēlos savas jūtas paust
Tomēr, baidos jo nepazīstu
Sirdij vēlos,kaut ko īstu.

Tak no malas liekas stūlbi
Laižot iekšā "jūtu gulbi"
Bet kļūdītie es varu ar
Jo šķiet,ka viņa labu dar.

Reiz,kāds turpinājums sekos
Tagad ejiet visi "bekot"
Apdomāt man vajag visu
Tāpēc likšos es uz"cisu".