Monologs jeb atsaucoties Gailpiesim,,Konkrētai sievietei,,

Kurš tagad uzņemsies to visu lielos svaru kausos likt?
Kur tagad taisnību tam ceri meklēt, iegūt , rast-
Vai tavi balti melnie meli vieglāki vai smagāki par to,
Cik manis pāri nodarīts gan sev, gan tev,gan tiem tur tālumā.

Pret mani savā ienaidā nemaz tu tagad nemani,
Ka atkal tavam melu mētelim ir iztrūkušas pogas,
Ka cauras visas kabatas un rudens dubļos vārtīts tas.
Vai gaidi tu līdz kāds to ieraudzīs, kāds vēlreiz pasacīs?

No visas sirds es tevi mīlēju šos garu garos gadus,
Tik patiesi, tik dziļi, maigi, nesavtīgi , mierīgi un klusi.
Tev biju sieva, mīļotā, draugs, eņģelis un soģis vienā laikā.
Kā bijis mums- to labi zini tu, to zinu es, gan mūsu lielā meita.

Tad bija tā, ka iemīlēji citu..Vai tiki manis nosodīts vai nesaprasts?
Lai laimīgs tu, es atkāpos, es iemācījos mīlu dziļi sirdī rakt (to pieļāvi).
Ne naids, ne patmīla, ne aizvainojums tas, kas mani vadīja,
Tik rūgtums palicis kā melot varēji un jautājums-kurš draudzību tad nodeva?

Viens otram piedošanu palūdzām.Vai esi piedevis gan sev, gan man?
Ja turpināsi naidu sevī nest, tad ienīsti, ja tā tu spēj un vari stiprāks būt.
Tas smagums tavs, ne mans, ar to tev sadzīvot un mūžu nodzīvot.
Tev gan es laimi novēlu, to lielāko, to baltāko un visam mūžam stiprāko!
_______
.. mans vēju zirgs, kur tagad auļos tava sapņu sirds? ..