Ubadze

Šorīt, gar kanālu ejot, mani sagrāba vējš,
Liekot noprast, ka jāvelk siltākas drānas,
Te ieraudzīju - uz kastes ubadze sēž,
Saltajā lietū stiepjot lūdzošas delnas.
Liekot monētu viņas drebošā saujā,
Tai mirkli pieskārās mani steidzīgie pirksti,
Manī pavērās bālas, pusaklas acis,
Sirdī iededzot asu žēluma dzirksti.
Es gāju prom no vecuma nevarības,
No pamestības, no vientulības mokām,
Man visu dienu bija jādomā
Par savas māmuļas siltajām, mīļajām rokām...