pastaiga

ar savu vējjaku spīdošo
košo tik acīs krītošo
pa Rīgas trokšņainām ielām
gar peļķēm lielām

cik ļoti debesu zilas tās spīd
saule no augšas kā ķerta uz tādām krīt

kas mūs veda kas vadīja
vietās kur dzīvību radīja
sirēnas motori riepas

dvēselē miers iekrist spēja
tam skaļums netraucēja
liela varavīksne
pār visu stiepās