Atskrēja sārta vālodzīte

Atskrēja sārta vālodzīte,
Iesēdās puķuzirnī –
Itin kā meklējot paradīzi,
Itin kā likteni virzot...

Kāpēc gan mazā vālodzīte
Izlikās man tik sārta,
Apjukusi, kā nosvētīta,
Ietērpta svešos svārkos?

Varbūt tā nebij’ vālodzīte
Savādu ilgu dzīta,
Varbūt vien sīka magonīte,
Piesarkusi aiz spīta,

Liktenim pamesta bārenīte,
Pirmoreiz nesabārta,
Ķeceru ragana nolādēta,
Sadzedzināta sārtā?..

Pacēlās vālodzes dvēselīte
Augst-augstu padebešos –
Apņēma visu pasulīti
Kā rasa ūdensnēšos.