it kā čarlijam čaplinam

tik apjukusi tava labā
labsirdīgā daba
tik apmulsusi tā
un izbrīnīta pieklususi
no manas
un no dzīves daudzvārdības
pagurusi

kāds vieglums trauslums
netverams ir tevī
ka bail pat pieskarties man tam
ar sevi

ir tāda piedošana
izpratne un cerība
ar samierināšanos
tevī ielikta
kā aklajam
kam rokas taustei sniedzas
kam dzīve kaut ko daiļu atdot liedzas

tā vietā cita spēja bagātīgi dota
tu mēmā izmisumā nekļūdīgi proti
rast manī vietu
manas dzīves daļā
un manā priekšā
veries lēnām vaļā

tu uzticies un skopi pateicies
nemaz ne uzbāzties
tik nedaudz pieskarties
ir kaut kur aizslīdošas gaistošas
tik izturētās tavas kustības
smaids skops
bet arī tas
nekas nekas

no manas dzīves
vari būt vien daļa
mazdrusciņ pieklusināta
kas man bij aplam skaļa