18.09.2007

autors: Redkoleegjija [dzejoļi]

Kāds interesants paradokss - par izmaiņām. No vienas puses mēs nespējam aizmirst un cenšamies pieturēties pie visa vecā un zināmā, bet no otras puses pastāvēs tas kas mainīsies. Abas ir un tiek uzskatītas par vērtībām. Vai patiesība ir kā vienmēr pa vidu un ja tā, tad kas dod spēju noturēties šajā vidusceļā?

Paradokss attiecas uz būtību, formu - bet nav pārliecības, ka tas attiecas uz visas pasaules iemītniekiem, nieciņiem, lielumiņiem utt. Varbūt tas attiecas tikai uz mums - cilvēkiem?

Tādas manas pārdomas lasot Vanadzienes dzeju.

dzdz

[Satelits_Dzeja]

<< uz saturu

nejaušs dzejolis

nākamais dzejolis >>

Viedokļi par dzejoli
vanadziene	2007-09-18 23:57
Vanadziene jūtas glaimota...Mīļi, ka manas atvaļinājuma laikā dzimušās pārdomas ir ievērotas. Cilvēks jau ir pretrunu pilns kā laba putraimu desa.
GedertsPiebriedis	2007-09-19 10:04
Skudras nav mainījušās. Kādas tās bija manā bērnībā, tādas ir arī tagad.
Bils	2007-09-19 11:15
GP tās jau ir citas skudras...
mistik	2007-09-19 20:28
Bet izskatās tādas pašas...
Bils	2007-09-20 09:54
mistika...

Komentēt šo dzejoli

Vēlies komentēt šo dzejoli?

Reģistrējies šeit!